Vai Tev ir kādreiz bijis tā, ka ļoti gribi kaut ko sadarīt, bet kaut kā īsti nesanāk? Nē? Tad tālāk nemaz nelasi - mums nav pa ceļam, jo man tā ir regulāri. Es saplānoju milzu lietas (kas pašā saknē pati par sevi jau ir jaudīga un panākumus graujoša domāšanas kļūda), un pēcāk palieku ar skumju pēcgaršu, jo plānotais nav izdevies. Tā es vairākus gadus (!) dzīvoju ar noputējušiem jāšanas zābakiem skapī un neskaitāmiem dejotāju kontiem savā Instagram lentē, jo nu tūliņ taču es to visu darīšu! Ekipējums ir, treniņu vietas ir atrastas (citkārt pat nopirkti abonementi) un atvēlēts laiks (kā reizi pirmdienu un trešdienu vakari brīvi), bet tālāk nekas nenotiek.
Un šādi sīkumi ir milzu enerģijas zagļi, jo liek Tev dzīvot nemitīgā iekšējā konfliktā. Jo, nu kā, es taču rūpējos par sevi - skrienu (tas nekas, ka šomēnes ne reizi nav sanācis) un nelietoju alkoholu (nu kādas četras reizes nedēļā noteikti), man patīk regulāri (jau pusgadu aizmirstu gan) pierakstīties pie ārsta ikgadējam "čekapam" un vispār lasu grāmatas (tas skaitās arī tad, ja gadā knapi vienu?). Bet dzīve iet uz priekšu, un tēls, kas dzīvo manā prātā, tur arī paliek - ikdienā esmu "man nav laika, bet tūliņ, tūliņ dzīve sakārtosies, un tad nu gan". Un ar katru Jauno Gadu apburtais loks sākas no jauna.
Nesen es atdūros pret atziņu, ka iemesls nav manā disciplīnā vai neprasmē saplānot savu laiku. Problēma ir citur - man gluži vienkārši ir pilnīgs haoss ikdienas pamata jomās. Es guļu maz (paldies cilvēcei par kofeīnu), strādāju par daudz (hello, trauksme vakaros) un sportoju tā, it kā man par to maksātu (jo nu kā - Pasaules Veselības Organizācija ir sarēķinājusi, cik vajag). Un es ne reizi neesmu iedomājusies apšaubīt autoritātes, kas, piemēram, ir pateikušas, ka 8 stundas diennaktī ir jāstrādā.
Un sanāk tā, ka patiesībā man nav intereses un enerģijas nekam citam, kā vien tam, ko no manis grib citi. Kāds man ir "nopārdevis" ideju par to, ka šī ballīte man noteikti jāapmkelē. Kāds grib steidzamu masāžu, jo dikti sāp mugura (un man burtiski jāizrok pieraksta iespēja uz sava pusdienlaika rēķina). Nu, Tu saprati. Un ļoti bieži visā šajā FOMO piepildītajā pasaulē Tu vienkārši vairs nesaproti, kas ir Tavas personīgās iespējas, vēlmes un prioritātes. Un vispār neienāk prātā, ka tas, ka Tev nav dzīvesprieka, var būt tāpēc, ka otro nedēļu pēc kārtas sastrēgumā ēd kaut kur pa ceļam paķertas bulciņas vai neēd nemaz. Un matča jau sen kā aizvietojusi tik ļoti vajadzīgo miegu, bet ticību sev ir atņēmušas pirmdienas sapulces, kurās jūties kā pilnīgs idiots, jo visi citi ir izdarījuši daudz vairāk.
Nu tad lūk - laimi tiešām nevar nopirkt, bet var piedzīvot. Ir pētījumi, kas apstiprina, ka nauda, karjera un lietas mūs nedara laimīgus. Laimi vari iegūt tikai tad, kad sakārtosi savu ikdienu tā, lai atliek resursi sagribēt, piecelties, aiziet un piedzīvot brīžus, kas Tev liks justies kā vērtībai.
